Piektdienas pēcpusdienā atskanēja zvans telefonā un paceļot klausuli dzirdu drauga (mednieka) balsi, kurš piedāvā man sestdien piedalīties vilku kolektīvās dzinēju medībās, kas notiks Dinsdurbē. Apsolīju viņam pārdomāt šo priekšlikumu un pārzvanīt līdz vakaram.

Sazinoties ar savu kundzi un uzzinot viņas plānus uz brīvdienām, nolēmu piekrist dalībai šajās medībās, jo līdz šim vasarā vilku medībās nebiju piedalījies (arī vilka trofejas man manos 25 gadi medīšanas gados vēl nebija gūtas).

Tā kā pulcēšanās laiks medībām tika noteikts samērā vēlu 11.00, tad rīta cēliens nebija agrs. Sarunāju ar savu draugu Arni, kas mani uzaicināja uz šo pasākumu, satikties pie viņa mājās Durbē, lai pēc tam kopīgi dotos uz medību tikšanās vietu.

Tā kā mēs abi šajā teritorijā bijām pirmo reizi, tad mazliet maldījāmies (pat izmantojot GPS navigācijas sistēmu), līdz atradām noteikto vietu. Kā par brīnumu, bet pulcēšanās vietā ieradāmies pirmie un drīz pēc mums intensīvi sabrauca daudz dzinēju un mednieku no malu malām. Es no sava medību kolektīva biju vienīgais, bet  Arņa kolektīvu pārstāvēja vēl daži mednieki. Kopējais mednieku skaits, kas bja pulcējies medībām bija tuvu piecdesmit vīriem, kur daļa mednieku bija bruņojušies ar gludstobra, bet daļa ar vītņstobra medību ieročiem.

Ilgi nevilcinoties, viens no vietējā kolektīva “Asīte” medību vadītājiem uzņēmās organizēt medības un ātri nostādīja medniekus ierindā, novadīja instruktāžu drošības jautājumos un sāka dalīt medniekus apzinātā medību kvartāla aplenkšanai.

Pēc vietējo mednieku teiktā uzzināju, ka šajā apvidū dzīvojot vilku ģimene, kas sastāv no diviem pieaugušiem vilkiem un vismaz sešiem vilcēniem, no kuriem pēdējo divu dienu laikā bija divi nomedīti gaides medībās. Vietējie mednieki regulāri esot piegaudojuši vilkus un zināja, kurā meža masīvā viņi uzturas. Šāda vilku koncentrētība noveda pie tā, ka pārnadžu medības uz gaidi kļuva ar vien neefektīvākas un, ja neko neiesāks ar vilku polulācijas ierobežošanu (samazināšanu), tad tuvākajā laikā pārnadžu populācija krasi saruks.

Izvietojot medniekus medību līnijā man un manam draugam iekrita stāvēt kreisajā flangā, samārā plata ceļa malā, uz kura var veiksmīgi un droši izdarīt šavienus. Kā vēlāk izrādījās, tad šī bija arī aktīvākā medību līnija un medījuma gūšanas vieta, uz kuras tika nomedīti trīs no četriem vilkiem. Mani nostādīja vietā, kurā robežojas jaunaudze ar veco mežu un jaunaudzē labi varēja pārredzēt visu priekšā notiekošo.

Dzinēji sāka dzīt mastu un pēc kāda laika atskanēja šāvienu, tikai grūti bija saprast vai tie ir raidīti pa mērķi-vilku vai gaisā, tādējādi cenšoties izkustināt vilku saimi no vietas.

Pēkšņi blakus man stāvošais mednieks raida divus ātrus šāvienus (dupletu) mastā vienu pakaļ otram, taču no masta nekas neizskrien un masta dzīšana turpinās. Dzirdu šāvienus jau tālāk no manis un nodomāju – žēl, ka es nebiju tā mednieka vietā, kam laimējās izšaut pa vilku.

Dzinējiem tuvojoties aplenktā medību kvartāla frontes līnijai es pēkņi izdzirdu tādu kā vieglu zāles švīkstoņu no sevis kreisajā pusē un pagriežot galvu pa kreisi, ieraugu metrus 15 no manis mežmalā stāvam vilku, kas tuvojas stigai, lai to šķērsotu un izmuktu no aplenkuma. Es strauji pagriežos pa kreisi automātiski atdrošinu ieroci un ieplecoju to vilka virzienā. Vilks, savukārt, pamanījis manu kustību, sacērtas pa 180 grādiem un metas atpakaļ mežā, savukārt, es notēmējis pa viņu izdaru liktenīgu šāvienu un vilks pazūd zālē, taču man ir pilnīga pārliecība, ka viņš tur arī guļ nomedīts. Sirds krūtīs sāk sisties un kā jau vienmēr tādos gadījumos tad tikai tiek apzināta situācija un adrenalīns dara savu. Pēc pāris minūtēm es ieraugu jau automašīnu ar medniekiem, kuri tiek savākti no aplenktā masta un kad piebraucot pie manis vadītājs jautā par redzēto un dzirdēto, es lepni norādu uz vietu, kur guļ manis tiko nomedītais vilks. Mednieki izkāpj no mašīnas kravas kastes un steidz aplūkot manis no meža iznesto vilcenīti. Viens no vietējiem medniekiem zināja teikt, ka veiksmīgi esam sašķēluši vilku bariņu un tie ir pa vienam centušies izlauzties no aplenkuma, taču trīs no tiem ir nomedīti. Drīz uz mūsu stigu atbrauc vairākums medību dalībnieku un tiek atrādītas veiksmīgo medību trofejas un šāvēji kopā ar savu medījumu fotografēti visos rakursos. Medībās piedalās arī vilku speciālists, kas noformē nepieciešamos dokumentus un datus par medniekiem, kas raidījuši veiksmīgos šāvienus, kad pēkšņi atskan zvans no viena vietējā mednieka ar ziņu, ka ir nomedīta vēl viena vilcenīte no tās pašas ģimenes, taču lieliem vilkiem ir izdevies izmukt sveikā, lai arī viņi ir bijuši pamanīti mastā.

Trofejas, protams, vilku speciālists mums pēc fotosesijas atņēma, lai veiktu dažādus izmeklējumus un, atstājot savas koordinātes, solīja tās apstrādāt un pēc vairāku mēnešu izpētes atgriezt īpašniekiem.

Tā nu mēs ieplānoto darbu veiksmīgi padarījuši, ar smaidu un emocijām pilnu krūti devāmies mājup.

Liels bija mans pārsteigums, kad nākošā mēneša sākumā ierodoties Dienvidkurzemes virsmežniecības Liepājas nodaļas Grobiņas birojā pie vecākās referentes Daces Reles, lai adotu atskaites par nomedītiem zvēriem, saņēmu pateicības vārdus un rokas spiedienu par veiksmīgi nomedīto vilku, jo šis medību iecirknis ir viņas medību objekts. Tad nu man nācās stāstīt visu kas un kā ir noticis šajās medībās un kā medību dieviete Diāna man ir “pagriezusi savu sārto vaigu” – dāvājot man pirmo vilku. Manā medību pieredzē vilks ir redzēts reizes četras un bijušas pat vairākas iespējas uz to šaut, bet nomedīt nebija izdevies. Zinu daudzus medniekus, kas ir medījuši ilgus gadus (pat visu mūžu), taču mežā tā arī ne reizi dzīvu vilku nav redzējuši.

Šādas iespējas piedalīties vilku medībās manuprāt ir vienmēr jāizmanto. Es noteikti braukšu uz šādām medībām, ja būs tāda iespēja arī citu gadu.

Šaujiet garām!!!

Autors: m/b “Bārtava” kolektīva vadītājs Uldis Roze